Vjetnama mērķis ir kļūt bagātai līdz 2045. gadam un kļūt par Āzijas nākamo “tīģera ekonomiku” – termins, ko lieto, lai aprakstītu tādu valstu kā Dienvidkoreja un Taivāna agrāko uzplaukumu.
Gaidāmais izaicinājums ir grūts: saskaņot izaugsmi ar nokavētām reformām, iedzīvotāju novecošanos, klimata riskiem un novecojušām institūcijām. Prezidents Donalds Tramps izdara papildu spiedienu saistībā ar Vjetnamas tirdzniecības pārpalikumu ar ASV, kas atspoguļo tās apbrīnojamo ekonomikas trajektoriju.
1990.gadā vidējais vjetnamietis varēja atļauties preces un pakalpojumus aptuveni 1200 USD (1025 EUR) vērtībā gadā, koriģējot atbilstoši vietējām cenām. Šodien šis skaitlis ir pieaudzis vairāk nekā 13 reizes, sasniedzot 16 385 USD (13 995 EUR).
Vjetnamas pārtapšana par globālu ražošanas centru ar jaunām, spožām automaģistrālēm, augstceltņu panorāmām un strauji augošu vidusšķiru ir izglābusi miljoniem tās iedzīvotāju no nabadzības, līdzīgi kā Ķīnā.
Taču tās lētā, uz eksportu balstītā izaugsme kavējas, un tā saskaras ar arvien pieaugošiem šķēršļiem ierosinātajām reformām — privātās rūpniecības paplašināšanai, sociālās aizsardzības stiprināšanai un ieguldījumiem tehnoloģijās un zaļajā enerģijā — klimata pārmaiņu dēļ.
Eksporta uzplaukums nevar virzīt Vjetnamu mūžīgi
Investīcijas ir strauji pieaugušas, daļēji pateicoties ASV un Ķīnas tirdzniecības saspīlējumam, un ASV tagad ir Vjetnamas lielākais eksporta tirgus. Kādreiz klusās priekšpilsētas ir aizstātas ar industriāliem parkiem, kur kravas automašīnas dārd cauri plašiem loģistikas centriem, kas apkalpo globālus zīmolus.
Vjetnamas tirdzniecības pārpalikums ar ASV 2024. gadā bija 123,5 miljardu dolāru (105 miljardu eiro) apmērā, kas saniknoja Trampu, kurš draudēja ar 46% ASV importa nodokli Vjetnamas precēm.
Šķiet, ka abas puses ir vienojušās par 20% nodevu un divreiz lielāku nodokli precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās tiek pārkrautas vai tiek maršrutētas caur Vjetnamu, lai izvairītos no ASV tirdzniecības ierobežojumiem.
Vjetnama gatavojās mainīt savu ekonomikas politiku jau pirms Trampa tarifi apdraudēja tās modeli ražot lētas preces visai pasaulei, apzinoties to, ko ekonomisti sauc par “vidējo ienākumu slazdu”, kad ekonomika mēdz stagnēt bez būtiskām reformām.
Lai to pārvarētu, Dienvidkoreja lika likmes uz elektroniku, Taivāna uz pusvadītājiem un Singapūra uz finansēm, sacīja konsultāciju uzņēmuma RMAC Advisory dibinātājs Ričards Maklelans.
Taču Vjetnamas ekonomika mūsdienās ir daudzveidīgāka un sarežģītāka nekā šīs valstis toreiz, un tā nevar paļauties tikai uz vienu uzvarošu nozari, lai veicinātu ilgtermiņa izaugsmi un saglabātu konkurētspēju, pieaugot algām un lētajam darbaspēkam vairs neesot tās galvenajai priekšrocībai.
Vjetnamas rīcības plāns
Sekojot Ķīnas piemēram, Vjetnama paļaujas uz augsto tehnoloģiju nozarēm, piemēram, datoru mikroshēmām, mākslīgo intelektu un atjaunojamo enerģiju, nodrošinot stratēģiskas nodokļu atlaides un pētniecības atbalstu tādās pilsētās kā Hanoja, Hošimina un Dananga.
Tā arī veic lielus ieguldījumus infrastruktūrā, tostarp civilajās atomelektrostacijās un 67 miljardu dolāru (57 miljardu eiro) vērtā ziemeļu-dienvidu ātrgaitas dzelzceļā, kas samazinās ceļojuma laiku no Hanojas uz Hošiminu līdz astoņām stundām.
Vjetnama arī tiecas kļūt par globālu finanšu centru. Valdība plāno divus īpašus finanšu centrus rosīgajā Hošiminā un piejūras kūrortpilsētā Danangā ar vienkāršotiem noteikumiem ārvalstu investoru piesaistīšanai, nodokļu atlaidēm, atbalstu finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmumiem un vienkāršākiem veidiem, kā risināt biznesa strīdus.
Visa pamatā ir institucionālā reforma. Ministrijas tiek apvienotas, zemākā līmeņa birokrātija ir likvidēta, un Vjetnamas 63 provinces tiks apvienotas 34 provincēs, lai izveidotu reģionālos centrus ar plašākiem talantu resursiem.
Vjetnama paļaujas uz privātajiem uzņēmumiem, kas vadīs tās jauno ekonomisko virzību — seismisku pāreju no pagātnes.
Maijā Komunistiskā partija pieņēma 68. rezolūciju. Tajā privātie uzņēmumi tiek dēvēti par “svarīgāko spēku” ekonomikā, apņemoties atbrīvoties no valsts un ārvalstu uzņēmumu dominēšanas.
Līdz šim lielie starptautiskie uzņēmumi ir nodrošinājuši Vjetnamas eksportu, izmantojot importētus materiālus un detaļas, kā arī lētu vietējo darbaspēku. Vietējie uzņēmumi ir iestrēguši piegādes ķēžu zemākajā galā, cīnoties ar piekļuvi aizdevumiem un tirgiem, kas deva priekšroku aptuveni 700 valsts gigantiem.
Atkal atdarinot Ķīnu, Vjetnama vēlas, lai “nacionālie čempioni” veicinātu inovācijas un konkurētu globāli, nevis izvēloties uzvarētājus, bet gan ļaujot tirgiem izlemt. Politika ietver vienkāršākus aizdevumus uzņēmumiem, kas iegulda jaunās tehnoloģijās, prioritāti valdības līgumos tiem, kas sasniedz inovāciju mērķus, un palīdzību uzņēmumiem, kas vēlas paplašināties ārzemēs.
Pat tādi megaprojekti kā ziemeļu-dienvidu ātrgaitas dzelzceļš, kas kādreiz bija rezervēts valsts pārvaldītiem gigantiem, tagad ir atvērti privātiem piedāvājumiem.
Līdz 2030. gadam Vjetnama cer pacelt vismaz 20 privātus uzņēmumus globālā mērogā. Taču Giangs brīdināja, ka būs pretestība no konservatīvajiem Komunistiskajā partijā un no tiem, kas gūst labumu no valsts uzņēmumiem.